Vai tās ir pasakas un teikas, kas varētu interesēt vienīgi etnogrāfus?
Līdz 1956. gadam tā arī domāja… Bet, pirms stāstam par to, kas notika 1956. gadā, domās pārcelsimies atkal uz 1888. gada Jaunzēlandi, uz Kuka šaurumu starp Ziemeļu un Dienvidu salām.
Reizi nedēļā starp Velingtonu un Nelsonu kursēja neliels pasta kuģis. Izbraucis cauri Kuka šaurumam, kas šķir Ziemeļu un Dienvidu salas, kuģītis piestāja pie Dirvila salas. Tas bija visīsākais ceļš no Kuka šauruma uz Tasmana jūras līci, kuri piekrastē atrodas Nelsona — osta Dienvidu salas ziemeļdaļā.
— Skatieties, skatieties! Balta zivs! — atskanēja sardzes matroža sauciens. Kuģa nelielā komanda saskrēja uz klāja. Patiesi, kuģim tuvojās kāds dīvains gaišpelēks apmēram 3,5—4 metrus garš radījums. Viegli panācis kuģi, dzīvnieks peldēja tam blakus, gan aizsteidzoties nedaudz priekšā, gan mazliet atpaliekot. Bet, līdzko kuģis pabrauca garām Dirvila salai, nepazīstamais radījums nozuda jūrā,
Ar lielu interesi jūrnieki gaidīja atpakaļbraucienu. Un ne jau velti. Tiklīdz kuģis tuvojās Dirvila salai, pie borta atkal parādījās jūrnieku dīvainais paziņa. Tagad viņiem izdevās apskatīt to daudz labāk: apaļa galva, pilnīgi gluds ķermenis ar lielām krūšu spurām un vienu augstu muguras spuru. Taču tā bija nevis zivs, bet delfīns.