Tas rotaļājās, te piepeldēdams kuģim cieši klāt, te attālinādamies no tā. Palicis iepakaļ, viņš atkal viegli panāca kuģi, laiku pa laikam izšaudamies no ūdens un ar lielu troksni ienirdams atpakaļ. Uz klāja sanākušie jūrnieki ilgi ar labpatiku vēroja viņa drošos lēcienus un veiklos manevrus.
Izbraucis cauri nelielajam Pelorusa jūras šaurumam, kuģis nonāca Kuka šaurumā. Tad delfīns atkal nozuda.
Pēc nedēļas, tiklīdz pie apvāršņa parādījās Dirvila sala un piekrastes bangu josla, kas iezīmēja ieeju Pelorusa šaurumā, visi no sardzes brīvie jūrnieki izbira uz klāja — vai būs viņu paziņa?
«Pelorusa Džeks! Pelorusa Džeks!» līksmi sauca mastā uzrāpies kuģapuika. Drīz arī pārējie jūrnieki ieraudzīja pazīstamo gaišo siluetu un izdzirda ne visai skaļo elšanu.
Tā delfīnam palika iesauka «Pelorusa Džeks», «Džeks no Pelorusa jūras šauruma». No tā laika, tikko pasta kuģītis iebrauca Dirvila salas ūdeņos, pie borta tūlīt parādījās Pelorusa Džeks. Viņš pavadīja kuģi līdz izejai uz Tasmana jūras līci.
Gadi ritēja, kuģis sāka parvadāt pastu starp Veling- tonu un Nelsonu divas reizes nedēļā, atklāja arī regulāru pasažieru satiksmi. Un katru kuģi, kas parādījās Dirvila salas tuvumā, pavadīja Džeks.
Kad bija pagājuši divpadsmit gadi kopš Džeka pirmās parādīšanās, jau vairāk nekā pieci tvaikoņi uzturēja regulāru satiksmi Nelsonas pilsētas un Dirvila salas rajonā. Visu šo kuģu komandas labi pazina un mīlēja Džeku.