Kā mirdzoša raķete viņš izšāvās pie pašas kuģa malas, uzšķiezdams gaisā veselu spietu šļakatu, kas šķita iz­kausēta metāla lāses. Tad tas atkal nozuda jūras dzī­lēs. Sevišķu apbrīnu izraisīja viņa lēcieni luminiscējošā ūdenī. Un Džeks, it kā zinādams to, atkal un atkal lēca laukā no ūdens, galīgi savaldzinot pārsteigtos ska­tītājus. Viņu vidū reiz bija arī slavenais amerikāņu rakstnieks Marks Tvens.

Ja jūras šaurumā vienlaikus parādījās divi kuģi, kas tajā laikā gadījās samērā reti, tad Džeks vispirms devās pie tuvākā; bet, ja otrs kuģis bija ātrāks, viņš katrā ziņā pārgāja pie tā. Delfīns it kā centās palepoties ar savu ātrumu un spēku.

Zvejnieki, kas savās nelielajās laivās zvejoja Tas- mana jūras līcī, dažreiz redzēja Džeku, kas bieži vien piepeldēja pavisam klāt pie viņu laivām. Tā reiz izde­vās izmērīt Džeku — delfīns bija tikpat garš ciķ laiva — 3 metrus 60 centimetrus garš.

Vienīgi kuģim «Pingvīns» Džeks netuvojās. Sis ku­ģis bija kļuvis par izņēmumu pēc kāda traģiska gadī­juma. Tajā dienā delfīns, kā parasti, draudzīgi sagaidīja «Pingvīnu», kas bija iebraucis «viņa ūdeņos». Delfīns piepeldēja tuvu kuģa sāniem. Uz klāja neviens nebija pamanījis, ka kāds pasažieris jau satvēris šauteni. Avī­zēs nekas netika minēts par to, ko kuģa komanda izda­rīja ar šo cilvēku, bet apskaužams gan viņš nav …