Jaunais delfīns, ziņkārības dzīts, peldēja ap zvejnieku
laivām, it sevišķi, kad iedarbināja to piekarināmos motorus. Delfīns ātri sadraudzējās ar zvejniekiem, atjāva pakasīt sevi ar airi un slotu un beidzot ļāva pieskarties ar roku.
Jaunzēlandes laikraksti bija pilni ar ziņām par jauno brīnumu — Opononi ciema pieradināto delfīnu, kas pats atpeld no jūras uz pludmali, spēlējas ar cilvēkiem, vizina uz muguras bērnus.' Kādreizējais tukšais ciems, attālās Oklendas iedzīvotāju svētdienas atpūtas vieta, kļuva par izdaudzinātu tūrisma centru. Opononi ciemu dažudien apmeklēja līdz divi tūkstoši cilvēku!
Kļuva zināmi Opo paradumi (par Opo delfīnu iesauca, kad uzzināja, ka tā ir jauna mātīte): tikko tā kaut kur līcī izdzirda piekarināmā motora tarkšķus, tā tūlīt pārtrauca rotaļas ar peldētājiem un traucās pie laivas. Opo sevišķi sadraudzējās ar šejienes fermeri maoru Pivaju Toju, kas savā laivā bieži devās jūrā. Viņš un viņa draugs bija pirmie cilvēki, kuriem Opo ļāva pieskarties sev ar rokām. Pivaja Toja motora tarkšķus tā labi atšķīra starp daudziem citiem.
Uzreiz Opo neizdevās pieradināt, taču jau no paša sākuma tā atļāva cilvēkiem rotaļāties ar sevi.