Tā tas turpinājies dažus gadus, līdz zēns pēkšņi saslimis un nomiris. Plīnijs raksta, ka delfīns vēl ilgi pēc tam arvien peldējis uz to vietu, kur abi ar zēnu agrāk parasti spēlējušies. Beidzot arī del­fīns nomiris, nespēdams panest šķiršanos no sava drauga. So notikumu Plīnijs dzirdējis «no Mecenāta, Fabiāna un Flavija Alf i ja». Turklāt viņš piebilst, ka «tas esot zināms _vēl daudziem citiem cilvēkiem».

Kādu citu nostāstu aprakstījis Plīnija Vecākā brāļa­dēls, kuru mēs pazīstam kā Plīniju Jaunāko. Lūk, frag­ments no viņa vēstules: «Āfrikā, Vidusjūras piekrastē, ir neliels romiešu ciemats Hippona. Tas atrodas pie ūde­ņiem bagātas lagūnas, no kuras ūdens paisuma un bē­guma laikā pa estuāram līdzīgu šauru atteku ieplūst jūrā un atplūst atpakaļ. Gan maziem, gan lieliem šeit patika pavadīt laiku, makšķerējot zivis, vizinoties ar laivām vai vienkārši peldoties. Sevišķi labprāt te spē­lējās bērni, kas bieži sacentās, kurš varēs aizpeldēt tā­lāk jūrā. Reiz šādu sacensību laikā kāds tālu aizpel­dējis zēns ieraudzīja sev blakus delfīnu. Sākumā tas turējās līdzās, tad panira zēnam apakšā un beidzot iz­nira aizmugurē. Piepeldējis zēnam cieši klāt, delfīns pa­cēla viņu uz savas muguras un, puikam par šausmām, devās atklātā jūrā, bet tad pagriezās atpakaļ un laimīgi nogādāja zēnu malā.