Nākamajā dienā bērni atkal rotaļājās krastmalā. Viņi devās ūdenī un sāka peldēt jūrā. Viņu vidū bija arī mūsu varonis. Drīz vien ieradās delfīns.
It kā aicinādams, lai zēns seko viņam, delfīns lēkāja, nira ūdenī un visādi locījās. Neskaitāmas reizes tas pats atkārtojās arī turpmākajās dienās. Hippo ciema bērni pārvarēja bailes un sāka rotaļāties ar delfīnu. Delfīns nekļūdīgi atrada savu draugu citu bērnu pulkā. Viņiem abiem patika peldēt kopā, cieši blakus, jautra bērnu bara un otra delfīna pavadībā. Tas turējās nostāk un neļāva tik familiāri apieties ar sevi: viņš tikai pavadīja pirmo delfīnu, kad tas rotaļājās ar zēniem.»
Tālāk Plīnijs Jaunākais raksta, ka pēc tādām rotaļām delfīns kopā ar bērniem piepeldējis pie paša krasta, pat nolicies smiltīs un sildījies saulē. Pēc tam viņš atkal atgriezies jūrā.
maoru teiksmas
Sensenis, daudzas daudzas paaudzes pirms, balto cilvēku ierašanās Jaunzēlandē, notika šāds gadījums. Kara flotilē, kurā ietilpa dažas kanu laiviņas un kas devās cīņā pret kādu svešu cilti, sastrīdējās vecais un jaunais virsaitis. Jaunais bija stiprāks. Viņš pavēlēja sagrābt vecā virsaiša dēlu, piecgadīgo Tiveiru, un pārmest pāri laivas malai. Pat ne ar visniecīgāko kustību vecais virsaitis neļāva nojaust savu pārdzīvojumu.