— Vai pēc jūsu domām, misis Menna, tā ir pieklājīga, cieņas pilna izturēšanās, — misters Bambls ievaicājās, sažņaugdams savu niedres spieķi, — likt gaidīt pie jūsu dārza vārtiem draudzes amata personām, kad tās šeit ierodas draudzes darīšanās, kas saistītas ar šās draudzes bāriņiem? Vai aptverat ar, misis Menna, ka jūs, tā teikt, esat draudzes iecelta un draudzes algota persona?
— Ka jūs ticētu, mister Bambl, es tikai pateicu vienam otram no mazajiem, kuri jums tā pieķērušies, ka tas esat jūs, kas atnācis, — lielā pazemībā atbildēja misis Menna.
Misters Bambls bija augstās domās par savām runas dāvanām un par savas personas svarīgumu. Viņš parādīja vienu un attaisnoja otru. Viņš atmaiga.
— Nu, lai paliek, misis Menna, — misters Bambls sacīja jau pielaidīgāk, — var jau būt, ka tā ir, kā jūs teicāt, tas var tā arī būt. Iesim iekšā, misis Menna, jo esmu nācis darīšanās un man ir jums kas sakāms.
Misis Menna ieveda bīdlu mazā viesistabā ar ķieģeļu klonu, piedāvāja krēslu un pakalpīgi nolika viņa trijstūreni un niedres spieķi tam priekšā uz galda. Misters Bambls noslaucīja nākot nosvīdušo pieri, uzmeta apmierinātu skatienu trijstūrenei un pasmaidīja. Jā, viņš pasmaidīja. Bīdli galu galā tak arī ir cilvēki, un misters Bambls pasmaidīja.