Lai nu tā vai citādi, šī tomēr bija viņa devītā dzimšanas diena, — un viņš to svinēja ogļu pagrabā divu citu jaunu džentlmeņu smalkajā sabiedrībā, kuri, kopā ar viņu izbau­dījuši bargu kāvienu, arī bija tur ieslēgti par nekaunīgu uzdrīkstēšanos izrādīt izsalkumu, — kad misis Menna, jauka namamāte, tīri sabijās, negaidot ieraudzīdama bīdlu misteru Bamblu, kas nopūlējās atvērt dārza vārtiņus.

—   Ak tu kungs! Vai jūs tas esat, mister Bambl, ser? — izbāzusi galvu pa logu  misis Menna iesaucās, varen pār­liecinoši notēlodama priecīgu pārsteigumu. (Suzan, stiep augšā Oliveru un tos divus resgaļus un mudīgi apmazgā tos! Vai manu, vai! Esmu bezgala priecīga par jums, mister Bambl, dieva vārds!

Misters Bambls bija tukls, žultains vīrs; kur būtu nācies laipni atsaukties uz apsveikumu, kas nāca no tik tīras, at­klātas sirds, šis mežonīgi raustīja vārtiņus un pēdīgi veltīja tiem tādu spērienu, kāds pa spēkam vienīgi bīdla kājai.

Saki nu viens cilvēks, — misis Menna trauca tālāk, izskrējuši ārā, jo šai brīdī tie trīs zēni jau bija īstajā vietā, saki nu viens cilvēks! Kā tak es varēju to aizmirst, ka vārtiņi no iekšpuses aizslēgti to pašu mīļo mazulīšu dēļ! Nāciet iekšā, ser, nāciet vien, lūdzu, iekšā, mister Bambl, lūdzu, ser!

Kaut gan aicinājumam sekoja pakniksēšana, kas būtu aiz­kustinājusi pat baznīcas vecākā sirdi, taču bīdlu tā nebūt nepadarīja maigāku.