Un viņš vienā malkā izdzēra pusi glāzes.
— Bet nu pie lietas, — bīdls sacīja, izvilkdams ādas portmoneju. — Bērnam, kurš steigu kristībā dabūja vārdu Olivers Tvists, šodien apiet deviņi gadi.
— Lai visi labie gari stāv viņam klāt! — misis Menna piebilda, ar priekšauta stūri saberzēdama kreiso aci gluži sarkanu.
— Lai gan tika izsolīta desmit mārciņu liela naudas balva, ko vēlāk paaugstināja līdz divdesmit mārciņām, lai arī draudze no savas puses pielika vislielākās, es teiktu, pat pārdabiskas pūles, — Bambls turpināja, — mums tā ari nav izdevies izzināt, kas ir viņa tēvs, nav zināma arī viņa mātes pēdējā dzīves vieta, vārds un stāvoklis.
Misis Menna izbrīna pacēla rokas, bet, bridi paprātojusi,iebildās:
— Bet kā tad tas nācies, ka viņš vispār uzvārdu dabūjis?
Bīdīs varen lepni izslējās un noteica:
— Es viņam to izdomāju.
— Jūs, mister Bambl!
— Es, misis Menna. Mēs saviem mīluļiem dodam vārdus alfabēta burtu secībā. Pēdējais bija S, — Svabls, tā es viņu nosaucu. Šim nu bija jāsākas ar burtu T, šo es nosaucu par Tvistu. Nākamais, kas nāks, būs Unvins, aiznākamais — Vilkinss. Man vārdi jau izdomāti līdz alfabēta beigām, un, kad nonāksim līdz Z, tad sāksim atkal no gala.