— Nu, vai zināt, tad jau jums skaidras rakstnieka dāvanas, ser! — misis Menna nobrīnījās.
Kas zin, kas zin, — noteica bīdls, acīm redzot priecādamies par komplimentu, — varbūt man ir arī… varbūt man ir arī, misis Menna.
Viņš izdzēra ar ūdeni atšķaidītā džina glāzi sausu un piebilda:
— Tā kā Olivers nu jau nāk par vecu, lai paliktu šeit, padome nolēma ņemt viņu atpakaļ darbanamā. Es pats atnācu, lai viņu aizvestu turp. Lai viņš uz pēdām ienāk pie manis!
— Es tūlīt, tūlīt viņu atvedīšu. — misis Menna atteica, šai nolūkā iziedama no istabas. Olivers, kam pa šo brīdi virsējā netīrumu kārta no melnumiem apknidušajām rokām un sejas bija jau noskrāpēta, cik nu ar vienas reizes mazgājumu tas vispār iespējams, ienāca istabā savai mīļsirdei aizgādnei pie rokas.
— Palokies džentlmenim, Oliver! — misis Menna pamācīja.
Olivers palocījās pa daļai bīdlam krēslā, pa daļai trijstūrenei uz galda.
— Vai tu gribi nākt man līdzi, Oliver? — misters Bambls vaicāja impozantā balsī.
Olivers tepat jau plēta muti teikt, ka viņš ar lielāko prieku ietu līdzi kuram katram, kad, pacēlis acis, saskatījās ar misis Mennu, kas bija aizstājusies aiz bīdla krēsla un, svelmaini raudzīdamās, draudēja viņam ar dūri. Viņš tūdaļ uztvēra šo mājienu, jo dūre pārāk bieži bija iespiedusi pēdas viņa mugurā, lai tā nebūtu iespiedusies arī atmiņā.