— Vai viņa ari nāks kopā ar mani? — nabaga Olivers atvaicāja.
— Nē, viņa nevar nākt, — misters Bambls atteica. — Bet viņa šad un tad atnāks tevi apraudzīt.
Tas nebija nekāds lielais iepriecinājums bērnam. Maziņš, kāds viņš vēl bija, tas tomēr izrādījās gana apķērīgs, lai' izrādītu dziļu nožēlu par aiziešanu. Puikam tas nemaksāja nemaz lielu pūļu sariest asaras acīs. Izsalkums un ļauna apiešanās ir lieli piepalīgi, ja tev vajag paraudāt, un Olivers tiešām raudāja, pie tam no sirds. Misis Menna apveltīja viņu tūkstoš glāstiem un iedeva, — ko Olivers kāroja daudz vairāk, — gabaliņu maizes ar sviestu, lai, nokļuvis darbanamā, tas neizrādītos pārāk badīgs. Ar maizes riku rokā, ar brūnu draudzes bērnu cepurīti galvā Olivers gāja līdzi misteram Bamblam projām no tās posta mītnes, kur laipns vārds vai smaids nekad nebija pārmirdzējis viņa skumjo, tumšo bērnību. Un tomēr, kad kotedžas vārti aiz viņiem aizvērās, Olivera bērna sirds iesūrstējās skaudrās sāpēs. Lai cik arī nožēlojami bija mazie bēdubrāļi, no kuriem viņš nu aizgāja, tie tomēr bijuši vienīgie draugi viņa mūžiņā; un pirmoreiz puisēna sirds sajuta, cik tā ir viena un vientuļa šai lielajā, neaptveramajā pasaulē.