Misters Bambls gāja slaidiem soļiem; mazais Olivers, cieši ieķēries viņa zelttresainajā piedurknes atlokā, riksītī tecēja blakus un ik pēc ceturtdaļjūdzes apvaicājās, vai «tā vieta jau tuvu». Misters Bambls uz šiem jautājumiem atbil­dēja strupi un asi, jo mīlīgums, ko džins ar ūdens piedevu uz laiku pamodina dažu cilvēku sirdīs, šimbrīžam bija jau izgarojis, un viņš nu atkal bija bīdls.

Olivers nebija pavadījis vēl ne stundas ceturksni darba­nama sienās un tik tikko beidza notiesāt otro maizes riku, kad misters Bambls, kas viņu bija nodevis kādas vecīgas sievas uzraudzībā, atgriezās un, pateicis, ka patlaban notiek padomes sēde, paziņoja zēnam — padome likusi, lai tas nekavējoties ierodas sēdē.

Nesaprazdams, kas īsti tā padome tāda ir, Olivers bija gluži iztrūcies par šādu paziņojumu un nespēja aptvert, vai nu viņam būtu jāraud vai jāsmejas. Bet nebija jau arī laika pie šā jautājuma pakavēties, jo misters Bambls uzšāva ar niedri puikam pa ealvu, lai viņu atmodinātu, otrreiz pa mu­guru, lai tas kļūtu mundrāks, un, pavēlējis nākt līdzi,, ieveda to lielā, kaļķiem izbalsinātā istabā, kur ap galdu sēdēja kādi astoņi vai desmit resni džentlmeņi. Galda gala atzveltnes krēslā, kas bija augstāks par citiem, sēdēja viens sevišķi resns virs ar ļoti tuklu, sarkanu seju.

—   Paklanies padomei! — Bambls sacīja.

Olivers norausa pāris asaru, kas vēl bija aizķērušās skropstās, un, nezinādams, kas te ir tā padome, uz labu laimi palocījās pret pašu galdu*.