Ka tevi sauc, puišel? — vaicāja džentlmenis augstākaja krēslā.

Oiivers, ieraugot tik daudz džentlmeņu, sabijās un sāka trīcēt, bet, dabūjis no bīdla vēlreiz ar niedri pa muguru, sāka raudāt. So divu apstākļu dēļ Olivera atbildes skanēja klusi un nedroši, kāpēc viens džentlmenis baltā vestē nosauca viņu par pavieglu. Parasti šim džentlmenim to tikai arī vajadzēja pateikt, lai viņš tūdaļ būtu labā garastāvoklī un justos omulīgs.

—   Puišel, — sacīja džentlmenis augstajā krēslā, — uz­klausi mani! Es domāju, to tu laikam zini, ka esi bārenis, ko?

—   Kas tas ir, ser? — ievaicājās nabaga Olivers.

—   Nu, vai es neteicu — puika ir pamuļķis! — baltvestainais džentlmenis piebilda.

—   Klusu! — apsauca džentlmenis, kurš bija ierunājies pirmais. — Tu zini, ka tev nav ne tēva, ne mātes un ka tevi audzināja draudze, — vai zini to?

— Jā, ser, —- Olivers atteica, rūgti raudādams.

—   Par ko tu raudi? — džentlmenis baltajā vestē vaicāja.

Un tiešām — tas bija pavisam dīvaini. Par ko gan varēja raudāt šis zēns!

—    Es ceru, — skarbā balsī sacīja kāds cits džentlme­nis, — tu skaiti lūgšanas katru vakaru, kā tas kristīgam cilvēkam pienākas, un aizlūdz par tiem, kas tevi uztur un par tevi rūpējas?

—   Jā, ser, — zēns sastostījās.