
Džentlmenis, kurš runāja pēdējais, pats to neapzinādamies, bija teicis patiesus vārdus. Jo, patiešām, Olivers būtu rīkojies kā kristietis, pie tam vēl kā sevišķi izcils kristietis, ja aizlūdzis par tiem, kas uzturēja viņu un rūpējās par viņu. Bet viņš to nebija darījis, jo neviens viņam to netika mācījis.
— Tad nu tā! Tu esi atvests šurp, lai tevi te audzinātu un izmācītu kādā derīgā amatā, — sacīja sarkansejīgais džentlmenis, kas sēdēja augstajā krēslā.
— Un jau rīt pat no pulksten sešiem tu sāksi plucināt pakulas, — piebilda īgnais baltajā vestē.
Par šo divu labdarību apvienošanu vienkāršā pakulu plucināšanā Olivers, bīdla paskubināts, zemu palocījās; pēc tam viņu aizvadīja un atstāja lielā telpā, kur uz vienkāršas, cietas lāviņas viņš tikām šņukstēja, kamēr aizmiga. Kas par lielisku ilustrāciju Anglijas mīkstajiem likumiem! Tie atļauj nelaimīgajiem gulēt!
Nabaga Olivers! Gulēdams laimīgā neziņā par visu, kas ap viņu notiek, viņš ne sapņot nesapņoja, ka padome jau to pašu vakaru bija pieņēmusi lēmumu, kas neatvairāmi ietekmēs visu viņa turpmāko dzīvi. Bet lēmumu pieņēma. Un tā saturs bija šāds.
Sās padomes locekļi bija gudri jo gudri, dziļi domājoši, redzīga prāta vīri, un, tiklīdz viņu uzmanība pievērsās darbanamam, tie tūdaļ nomanīja, ko parastais mirstīgais nekad nebūtu atskārtis, — šī ubagu tauta jutās laimīga darbanamāT Tā bija īsta sabiedrisku izpriecu vieta tautas zemākajiem slāņiem; krogs, kur ne par ko nav jāmaksā, brīvas brokastis, pusdienas, launags un vakariņas cauru gadu; no ķieģeļiem un kaļķu javas celta paradize, kur viss bija tikai rotaļa, bet darba nekāda.
