«Ahā!» teica padomes locekļi, rādīdami gudras sejas. «Mēs gan esam tie vīri, kam pienākas nodibināt šeit kārtību, mēs tam darīsim galu, ka nebūs ko redzēt.» Nu, lūk, tie pieņēma lēmumu, ka šai ubagu tautai dodama brīva izvēle (jo piespiest viņi nevienu negribēja, nē, viņi gan ne) — vai nu nomirt lēnā bada nāvē darbanamā, vai ātrā — ārpus tā. Sai nolūkā tie noslēdza līgumu ar ūdensvadu pār­valdi par ūdens saņemšanu neierobežotā daudzumā un ar labības tirgotāja aģentu, kas ik pa laikam piegādās nelielos kvantumos auzu miltus; un tālākais noteikums bija dot trīs­reiz dienā šķidru tumi, divreiz nedēļā pa sīpolam un svēt­dienās pa pusmaizītei katram. Vēl tie ieveda daudz gudru- un humānu pārgrozību attiecībā uz sievietēm, bet to lieki būtu te pieminēt; visžēlīgi viņi uzņēmās trūcīgo ļaužu lau­lības šķiršanu, jo tiesas ceļš caur Doktoru apvienību* būtu prasījis lielus izdevumus; un, lai nevajadzētu vīru piespiest uzturēt ģimeni, kā to līdz šim bija darījuši, tie vīram ģimenf atņēma un ieveda viņu vecpuišu kārtā! Nav nemaz aptve­rams, cik no visiem sabiedrības slāņiem nebūtu radies tīko­tāju pēc viņu izpalīdzības šo divu pēdējo punktu dēļ, ja vien šī izpalīdzība nebijusi savienota ar darbanamu.