Ārsts ielika to mātes skavās. Kaisli viņa uzspieda vēsās, bālās lūpas uz bērna pierītes, pārvilka roku sev pār seju, pārlaida stingu, svešādu skatienu visapkārt, sadrebēja, nokrita atpakaļ uz muguras — un nomira. Tie berzēja viņai krūtis, rokas, deniņus, bet asinis bija stājušās ritēt uz laikiem. Tie runāja vēl par cerībām un prieku. To viņa sen- senis vairs nepazina.
— Viss nu ir galā, misis Tingamij, — ārsts pēdīgi n<> teica.
— Ak vai, nabaga dvēselīte! Galā nu ir! — kopoja an piebilda, paķerdama zaļās pudeles aizbāzni, kas, liecoties per bērna, bija nokritis uz spilvena. — Ak bēdulīte!
— Jums, kopēj, nav vajadzības sūtīt pēc manis, ja borif. sāk brēkt, — ārsts sacīja, ar sevišķu apdomību vilkdams cimdus rokās. — Ļoti iespējams, ka viņš kļūs nemierīgs. Tādā gadījumā iedodiet tikai viņam mazliet tumes. — Viņš uzlika cepuri, gāja jau uz durvīm, bet, apstājies vēl pie gultas, piebilda: — Gluži izskatīga meiča ir bijusi … no kurienes viņa te ieradās?
— Viņu te ieveda izgāj'šnakt, — večuka atteica, — uzraugs bij pavēlēj's. Atraduši guļam uz ielas. Gaisa gabalu tā bij gan nostaigāj'se, jo kurpes bij vienās lanckās. Bet, no kurienes nākuse, kurp gāj'se, to neviens nezina.
Ārsts noliecās pār mirušo un pacēla tās kreiso roku.
— Vecu vecais stāsts, — viņš noteica, palocīdams galvu, — laulības gredzena nav, kā redzams. Ek nu! Arlabvakar!