Džentlmenis mediķis aizgāja iebaudīt pusdienas, bet kopēja, vēlreiz pieplakusi zaļajai pudelei, nosēdās uz zema krēsla kamina priekšā un ņēmās apģērbt mazuli.
Kas par lielisku pierādījumu apģērba varenībai bija mazais Olivers Tvists! Ievīstīts drāniņā, kas līdz šim bija tā vienīgais apsegs, viņš varēja būt tiklab muižnieka, kā ubaga dēls; nezinātājs, lai tas diezin cik gudru sevi turējis, diezin vai būtu varējis noteikt, kāda vieta sabiedrībā piekrīt šim bāriņam. Bei tagad, apģērbts vecās katūna drēbītēs, jau krietni iedzeltējušās no valkāšanas, tas bija apzīmēts, tam bija etiķete virsū, un tas uzreiz ierindojās savā vietā —darbanama bērns, bāriņš, nomāktais, pusbadā turētais vergotājs, kam dzīve sola tikai dunckas un pļaukas, kam pāridarītāji būs visi, bet žēlotāja neviena.
Olivers brēca neganti. Ja viņš varējis atjaust, ka ir bārenis, atstāts baznīcas vecāko un pārraugu žēlastībai, iespējams, ka viņš būtu brēcis vēl skaļāk.
II NODAĻA
stāsta, kā Olivers Tvists auga, kā viņu audzināja
un uzturēja.
Pirmos astoņus vai desmit mēnešus Olivers bija sistemātiskās bezgodības un krāpšanas upuris.