Viņu baroja no pudelītes. Ka mazais bāriņš cieš izsalkumu, nesaņemot pienācīgu barību, to darbanama varasvīri darīja savlaicīgi zināmu draudzes varasvīriem. Draudzes varasvīri visā cienībā pieprasīja darbanama varasvīriem iesniegt ziņas, vai «namā» būtu kāda sieviešu dzimuma iemītniece tādā stāvoklī, ka varētu arī Oliveru Tvistu apmierināt ar barību, kas viņam nepieciešami jādabū. Darbanama varasvīri visā pazemībā atbildēja, ka tādas sievietes nav. Tad draudzes varasvīri augstsirdīgi un cilvēcīgi nolēma, ka Olivers «pārvedams uz fermu», citiem vārdiem sakot, viņš nekavējoties nosūtāms uz jūdzes trīs attālo darbanama filiāli, kur jau divdesmit līdz trīsdesmit citi mazie nabagu likuma pārkāpēji augām dienām rāpoja pa grīdu, nesajuzdami apgrūtinājuma ne no pārāk pilna vēderiņa, ne pārāk bieza apģērba, kur pār tiem turēja modru mātes aci padzīvojusi sieviete, kas šo «noziedznieku» uzturēšanai saņēma nedēļā septiņus ar pusi pensa uz katru galviņu. Par septiņarpuspensa nedēļā bērnu var brangi paēdināt; par septiņarpuspensa var iegādāties labu tiesu uztura, pilnīgi pietiekami, lai pārpildītu vēderiņu un dabūtu vēl graizes. Padzīvojusī sieviešu dzimuma būtne bija sieviete ar galvu un pieredzi, viņa zināja, kas labi noder bērniem, bet viņai bija arī ļoti skaidra atskārsme, kas labi noder pašai.