DEBESIS, DEBESIS.
Viņš plaši atvāza lietās čuguna durtiņas, ielūkojās ugunsizturīgajā krāsns vēderā un dziji nopūtās. Gluži kā raudzītos kosmiskā kuģa mašīnu nodalījumā. Tur, aiz durtiņām, jābūt liesmām un dārdoņai, bet viņpus uguns — zvaigznēm. Grīda zem kājām dreb. Viņam mugurā svārki ar sudraba pogām, uz apkakles un uzplečiem — mazas sudraba komētas.
— Nu paskat tik! — pie auss atskanēja bļāviens. — Atkal tu, tiklīdz atvēri durtiņas, uzreiz apstulbi. Kas tad šai krāsnī tik neparasts?
Svārki ar sudraba pogām un komētām izgaisa, palika tikai notaukots balts halāts. Grīda zem kājām vairs netrīcēja, tikai tās dēļi čīkstēja. Zvaigznes nodzisa, it kā to nekad nebūtu bijis.
— Nekas, mesjē Trabo.
— Tad klausies! Iekurini uguni, kā tiki mācīts.
— Tūlīt, mesjē Trabo.
Viņš paņēma klēpi smaržīgu priežu zaru, iebāza tos krāsnī un ar garu dzelzs kruķi pastūma dziļāk. Tad salasīja no grīdas kādus desmit mazus, sveķainus priežu čiekurus un pa vienam tos iesvieda turpat, pašā vidū. Un domīgi aplūkoja savu roku darbu. Raķete, uzpildīta ar priežu skujām un čiekuriem. Kādas muļķības!
— Zil!
— Tūlīt, mesjē Trabo!
Viņš steigšus grāba priežu zarus, sprunguļus, nelielas pagalītes un bāza krāsnī, kamēr tā bija stāvgrūdām pilna. Nu, tā, viss gatavs.