Tagad, lai uzlidotu, kuģim vajadzīga tikai viena dzirkstele. Kādam tur pašā augšā modri jāraugās, vai visa Zemes komanda izklīdusi, vai kādu neķers liesma, kas tūdaļ izlauzīsies no sprauslām. Lūk, veikla, prasmīga roka viegli pieskaras purpursar- kanai pogai. Un tūlīt pat zem kājām sākas rēkoņa, spēcīga drebēšana, un kuģis .traucas augšup — sākumā lēnām, tad arvien ātrāk, ātrāk, ātrāk…
— Tīrais negals! Atkal blenž kā pārakmeņojies! Kāpēc gan liktenis man uzsūtījis tādu tūļu!
Trabo aizmetās viņam garām, iegrūda krāsnī degošu papīra vīstokli un aizcirta durtiņas. Pēc tam, bargi saraucis melnās, pinkainās uzacis, pagriezās pret savu palīgu.
— Zil Riu, tev ir jau sešpadsmit, vai ne?
— Jā, mesjē Trabo.
— Tātad tu esi jau pietiekami pieaudzis un tev jāsaprot: lai maize izceptos, šai peklē jābūt pamatīgam karstumam. Tādēļ ir vajadzīga uguns. Bet, lai būtu uguns, tā jāiededzina. Vai es pareizi runāju?
— Jā, mesjē Trabo, — zēns nokaunējies piekrita.
— Tad kāpēc tu liec man to atkārtot tūkstoš reižu?
— Es esmu stulbenis, mesjē Trabo.
— Ja tu būtu vienkārši stulbenis, viss būtu saprotams un es tev piedotu. Dievs kungs jau tāpēc rada muļķus, lai cilvēkiem būtu, ko žēlot.
Trabo apsēdās uz pilna, miltiem apbiruša maisa, ar spalvaino roku pievilka zēnu sev klāt un tēvišķīgi turpināja: