—    Tavas domas klaiņo kā atraidīts mīlētājs kaut kur pa svešu malu. Pasaki man, draudziņ, kas vina ir?

—  Viņa?

—        Nūjā, tā meitene, tas dievišķīgais radījums, kas tev sagrozījis galvu.

—  Nekādas meitenes nav.

—   Nav? — Trabo bija no tiesas izbrīnījies.

—  Tu mokies, ciet, un te nav iejaukta meitene?

—  Nē, mesjē.

—   Par ko tad tu sapņo?

—  Par zvaigznēm, mesjē.

—       Simttūkstoš velnu! — Trabo bezpalīdzīgi no­plātīja rokas un mēmā lūgšanā pievērsa skatienu griestiem. — Maiznieka māceklis. Un par ko viņš sapņo? Par zvaigznēm!

—  Es neko nevaru ar sevi izdarīt, mesjē.

—        Skaidrs, ka nevari. Tev ir tikai sešpa­dsmit. — Trabo zīmīgi paraustīja plecus. — Es uzdošu tev divus jautājumus: kā lai cilvēki dzīvo, ja neviens neceps maizi, un kas lidos uz zvaig­znēm, ja pasaulē vairs nebūs cilvēku?

-— Nezinu, mesjē.

—         Starp zvaigznēm lido kosmiskie kuģi, — Trabo turpināja. — Bet kāpēc? Tikai tāpēc, ka uz Zemes ir dzīvība. — Viņš noliecās un paņēma garu jo garu, lieliski izceptu maizes klaipu ar zeltainu garoziņu. — Bet dzīvību uztur, redz, kas!

—  Jā, mesjē.

—      Tu domā, man negribētos paceļot starp zvaig­znēm? — Trabo jautāja.

—  Jums, mesjē? — Zils izbolīja acis.

—       Protams. Bet es esmu jau vecs un sirms un ar savu darbu tāpat kļuvis slavens. Ir daudz kas tāds, ko es neprotu darīt un nekad vairs arī neie­mācīšos. Taču es esmu meistars: es cepu lielisku maizi.