— Jā, mesjē.
— Un neaizmirsti, — Trabo izteiksmīgi padraudēja ar pirkstu, — tā nav vis kaut kāda
elektriskā ceptuvē mašīnas iejaukta pļecka. Nē, tā ir īsta maize, pēc labākās sirdsapziņas ar dzīvām cilvēka rokām gatavota. Un es cepu to rūpīgi, ar mīlestību — tur tas noslēpums. Katrā cepienā es ielieku daļiņu savas dvēseles. Tādēļ jau arī esmu meistars. Vai tu saproti?
— Saprotu, mesjē.
— Redzi, Zil, cilvēki nāk šurp ne tikai vienkārši nopirkt maizi. Protams, uz izkārtnes virs mana loga ir teikts: «Pjērs Trabo, maiznieks.» Un nekas vairāk. Taču tas tā pieklājas. Jo kas tad izceļ īstu meistaru? Sevis nelielīšana!
i— Jā, mesjē Trabo.
'— Tiklīdz es attaisu krāsni, pa visu ielu plūsmo karstas maizes smarža -— un tūlīt no malu malām pie manis steidzas ļaudis ar groziņiem. Vai zini, kāpēc, Zil? Tāpēc, ka viņiem ir smalka garša un viņiem kļūst nelabi no tiem jēlajiem ķieģeļiem, ko dod laukā elektriskā ceptuve. Un viņi nāk šurp pirkt manas mākslas augļus. Vai es pareizi runāju?
— Jā, mesjē.
— Tad esi mierīgs: kādreiz arī tu kļūsi par meistaru. Un pagaidām aizmirsīsim zvaigznes: tās nav tādiem kā mēs.
Trabo piecēlās no maisa un sāka apkaisīt cinkoto galdu ar plānu miltu kārtiņu.