Zils klusēdams raudzījās uz krāsns durtiņām; tur iekšā dūca, sprakšķēja, šņāca. Degošas priedes smarža piepildīja ceptuvi un aizvirmoja pa ielu. Pēc kāda laika Zils atvēra durtiņas, un sejā viņam iesitās karstums, nikns un smacējošs kā liesma, kas izšaujas no raķetes.
Debesis, debesis, es lidošu no malas līdz malai, es lidošu no malas līdz malai, debesis, debesis…
Spldinādams monokli, pulkvedis Pinē noliecās pār leti un iebadīja ar pirkstu pa pusei nosegtā pannā.
— Un, lūdzu, vienu tādu.
— So maizi es nepārdodu, pulkveža kungs, — Trabo paskaidroja.
— Kāpēc?
— Tā ir Zila misēklis: vēl minūte — un visi šie klaipi būtu pārvērtušies oglē. Es pārdodu tikai īstu preci. Kam gan patīk ēst ogli?
— Man, — Pinē sacīja. — Šai ziņā mana un sievas gaume nesakrīt. Viņa nekad neko kārtīgi neizcep, mūžīgi viss pusjēls. Kaut reizi dzīvē gribas panašķoties ar šādu kraukšķošu gardumu! Tā ka dodiet tik šurp man vienu no šiem Zila misēkļiem.
— Bet, mesjē …
— Nemaz nestrīdieties!
— Kundze neparko neņems pretī tādu šausmīgu maizi.
— Kundzei šodien jāiet pie friziera, un visu iepirkšanos viņa uzticēja man, — pulkvedis paskaidroja. — Un tad nu es rīkojos tā, kā man patīk. Saprotiet taču, dārgais Trabo, es nevaru laist garām šādu izdevību! Nu, kā tad būs, vai jūs būsiet tik laipns un pārdosiet man šo kārdinošo oglīti vai arī man nāksies doties uz elektrisko ceptuvi?