Trabo nodrebēja kā sāpēs, sabozās, izmeklēja pannā vismazāk apdegušo klaipu, rūpīgi to ietina, lai paslēptu no nekautrīgiem skatieniem, un neveikli pasniedza pulkvedim.

—    Lai dievs žēlīgs, šis Zils piesaistīja man vienu pircēju, bet droši vien simt citu es viņa dēļ zaudēšu.

—   Jūs neesat ar viņu apmierinats? .— Pinē painteresējās.

—   Tīrās mocības, pulkveža kungs. Ne uz mirkli nedrīkst no viņa nolaist acis. Kolīdz pagriežu muguru, raug, tā, — Trabo parādīja, kā tieši, •— še tev! Viņš jau aizmirsis savu darbu un lidi­nās kaut kur starp zvaigznēm kā no aukliņas norā­vies gaisa balons.

—  Starp zvaigznēm, jūs sakāt?

—   Jā, pulkveža kungs. Mans Zils ir kosmosa iekarotājs, un viņu pie Zemes saista vienīgi nelab­vēlīgu apstākļu sagadīšanās. Un no tādas mīklas man jāiztaisa maiznieks!

—   Kas tic par apstākļiem?

—• Māte viņam pateikusi: «Trabo ceptuvē vaja­dzīgs māceklis. Labākas izdevības tev nebūs. Pa­met skolu, kļūsi par maiznieku.» Un tā viņš iera­dās pie manis. Saprotiet, viņš jau ir paklausīgs zēns, tikai reti kad nelidinās pa mākoņiem.

—    Ak, šīs mātes… — Pinē sacīja. Viņš no­spodrināja savu monokli un atkal ielika to acī. — Mana māmuļa vēlējās, lai es kļūtu par suņu frizieri. Viņa teica, ka tā esot ļoti smalka nodarbo­šanās, turklāt visai ienesīga.