Visas viņas paziņas no augstākās sabiedrības savus pūdeļus un klēpja sunīšus, protams, vedīšot tikai pie manis! — Pulk­veža garie, lokanie pirksti sakustējās, it kā cirptu un sprogotu iedomātu suni, un viņa sejā parādī­jās pretīguma izteiksme. — Un tad es jautāju sev: kas es par cilvēku, ja taisīšu pedikīru suņiem? Ņēmu un pieteicos Kosmiskajā korpusā, un mani aizsūtīja dienēt uz Marsu. Kad mana māmuļa to uzzināja, viņu bezmaz ķēra trieka.

—   Kā nu ne… — Trabo līdzjūtīgi iesprauda.

—       Bet tagad viņa lepojas, ka dēls ir virsnieks

un viņam uz uzplečiem četras komētas. Visas mātes ir tādas. Absolūts loģikas trūkums.

—   Tas laikam ir pat labi, — Trabo piezīmēja.

—    Citādi daži no mums nekad nebūtu nākuši pasaulē.

— Rādiet man šurp to zvaigžņu sapņotāju! — Pinē pavēlēja.

—   Zil! — Trabo ieaurojās, pagriezies uz ceptu­ves pusi un pielicis pie mutes saliektas plaukstas.

—   Zil, panāc šurp!

Nekādas atbildes.

—    Redzat? — Trabo bezpalīdzīgi noplātīja rokas. <— Taisni nezinu, ko darīt. — Viņš iegāja ceptuvē, un no turienes atskanēja viņa skaļā, nepa­cietīgā balss: — Es tevi saucu. Kāpēc tu neatsau­cies? Pulkveža kungs tūlīt pat grib tevi redzēt. Pieglaud matus un pasteidzies!

Parādījās Zils. Viņš nāca negribīgi, gausiem soļiem. Viņa mati un rokas bija ar miltiem, bet skaidrās, pelēkās acis raudzījās taisni un atklāti pretī pulkveža pētījošajam skatienam.