Aiz mājas bija sakņu dārzs. Bākas celtnieki bija kā nekā sastrādājuši pusakru salas klinšainās virsmas trīs pēdu dziļumā un iestādījuši Zemes augus. No puķu sēklām neuzdīga neviena, bet dažas dārzeņu šķirnes bija pieticīgākas. Viņam bija piecdesmit dobīšu sīpolu, spinātu, ikā.postu un l>icšu. Sīpoli te izauga futbola bumbas lielumā. Viņš sīpolus neēda, jo nevarēja ciest to smirdoņu, taču vienmēr tos stādīja un kopa tikpat rūpīgi kā citus dārzeņus — tomēr kāda nodarbošanās, turklāt bija patīkami dzirdēt pazīstamo skaņu, lāpstai Šķeļot zemi…
Šautra palēcās, apstājās un atkrita atpakaļ. Ja uz to skatījās bieži un ilgi, cilvēks nonāca it kā hipnozē. Dažkārt viņam radās neprātīga vēlēšanas mainīt šautras ierasto gaitu, izjaukt raidījuma kodu un izdzirdēt kaut ko jaunu, jautri bezjēdzīgu— lai kauss izsviež pret izbrīnītajām zvaigznēm kādu ģeķību: «Dandas trop šentermpf! Bim- bam-bom! Dandas trop šentermpf! Bim-bam-bom!»
Tā bija noticis jau ne vienreiz vien. Iespējams, ka tas atkārtosies vēl. Pavisam nesen vieglais .kreiseris bezmaz ietriecās kādā no Vilka sistēmas planētām, tāpēc ika turienes bāka bija sākusi raidīt kaut ko nesaprotamu. Viena cilvēka ārprāts gandrīz maksāja 'dzīvību diviem tūkstošiem starpplanētu lainera pasažieru. Ja nodzēš sveci, ir grūti tumsā nenomaldīties no ceļa.