— Tātad tu ilgojies pēc zvaigznēm, r— Pinē sacīja, ar interesi aplūkodams jaunekli. — Kāpēc?
— Kāpēc cilvēkam kaut kā gribas? — Zils atbildēja un paraustīja plecus. — Droši vien es tāds esmu radīts.
— Lieliska atbilde, — Pinē atzina. — Cilvēks tāds ir radīts. Tūkstošiem pasažieru katru stundu uztic savu dzīvību vienam vienīgam pilotam. Un nekas slikts ar viņiem nenotiek. Bet kāpēc? Tāpēc, ka šis cilvēks ir radīts, lai būtu pilots. — Pulkvedis lēnām noskatīja Zilu no galvas līdz kājām.
— Un tomēr tu cep maizi.
— Kādam jau arī maize jācep, — iejaucās Trabo. — Visi nevar lidot uz zvaigznēm.
— Klusu! — Pinē pavēlēja. — Jūs metaties uz vienu roku ar sievieti, lai nogalinātu dzīvu dvē- seliL — tātad jūs esat slepkava. Starp citu, to jau varēja gaidīt. Jūs taču esat dzimis Ronas krastos, un tur ir slepkavu ka vai biezs.
— Pulkveža kungs, es jūtos apvainots…
— Vai tu arī turpmāk gribi kalpot šim slep- kavam? — pulkvedis jautāja, pievērsdamies Zilam.
— Mesjē Trabo bija tik labs pret mani… Jūs mani atvainojiet…
— Tā tik vēl trūka, ka viņš nebūtu labs, — Pinē pārtrauca zēnu. — Viņš ir viltīgs. Trabo vien. mēr ir bijuši viltnieki. — Pulkvedis jautri pamirkšķināja maizniekam. Zils to pamanīja, un viņam kļuva Vieglāk ap sirdi. — Taču no visiem jauniesaucamajiem noteikti tiek prasīta viena īpašība, — pulkvedis jau nopietnākā tonī turpināja.