Kuģa komandierim nepieciešams dziļš, atspirdzinošs miegs, turklāt ilgs un nepārtraukts. Taču visupirms viņam vajag pilnīgi atbrīvoties no jebkurām domām par kuģi, par lidojumu un visu, kas ar to saistīts. Viņam jābūt tādā noskaņojumā, lai varētu iemigt mierīgā, saldā miegā un nogulēt vismaz diennakti. Tādēļ viņam jāizmet no galvas visas nesenās rūpes un jāpatveras pašam savā debesu paradīzes stūrītī.
Krečmera māmuļa, kuplkrūtainā viesnīcas saimniece, kas bija dzimusi Bavārijā, draudzīgi viņam pamāja.
— Kapteini Riu kungs! Priecājos jūs redzēt. Vai pasniegt jums visu kā parasti?
— Jā, lūdzu, Krečmera kundze.
Viņš iegāja istabā aiz bāra. Lielajā, ļaužu pilnajā un trokšņainajā restorānā sēdēja kuģu komandieri, kuri bija nosēdušies jau pirms vairākām dienām un paspējuši atgūties no lidojuma. Bet istabiņa aiz bāra bija skaņas necaurlaidīga, tajā, spilveniem apkrautos guļamkrēslos izstiepusies, pusnemaņā gulēja vēl trīs tādi paši kapteiņi kā viņš. Zils viņus neuzrunāja. Un viņi ar Zilu nesasveicinājās, acīmredzot pat nemanīja viņa ierašanos. Viņi jau klauvēja pie paradīzes vārtiem.
Drīz vien Krečmera māmuļa atnesa viņam glāzi tīra, stipra, mazliet uzsildīta ruma, kam bija pievienoti daži pilieni kanēļeļļas. Zils Riu atlaidās guļamkrēslā, ierīkojās ērtāk un ļāvās ilgi gaidītajam mieram.