No garšvielām bagātinātā ruma pa ķermeni izplūda siltums un mazliet reiba galva. Klusums aizspieda viņa plakstus. Lēnām, lēnītiņām viņš attālinājās no sava briesmīgā noguruma un iegāja tajā otrajā pasaulē.
Zemnieces ar sārtām, platām sejām, galvā mež- ģīņotas aubītes, rokās groziņi. Garas dzelzs pannas slīd pa smaržīgiem priedes pelniem un iznirst no krāsns, pilnas ar maizes klaipiem — gariem, plakaniem, apa|iem, pītiem.
Skanīgi čivina sieviešu balsis, pārcilādamas ciema jaunumus, un gaisā virmo vārdos neaprakstāmais degošu sveķainu zaru un tikko ceptas maizes aromāts.
Debesis, debesis…
AIZMIRŠANĀS KRĒSLS
Tie divi nezināja, ka Džensens stāv aiz durvīm. Ja viņiem kaut mirkli būtu ienācis prātā, ka tur, tumsā, kāds viņus noklausās, cenzdamies nepalaist garām nevienu vārdu, viņi nekavējoties būtu rīkojušies visai enerģiski. Taču viņiem nebija ne mazāko aizdomu. Džensens bija piezadzies pie durvīm nedzirdamiem soļiem, slīdēdams kā ēna, un par viņa atrašanos šeit liecināja vienīgi viegla gaisa kustība, viņam elpojot. Tādēļ viņi sarunājās, pareizāk sakot, strīdējās pilnā balsī, asākajos brīžos pat kliedzot.