'Gaiteņa dziļajā tumsā Džensens bija piespiedis ausi pie apmēram collu platās spraugas, pa kuru lauzās ārā gaisma. Un, kaut gan viņš saspringti klausījās, asinīm pieplūdušo acu caururbjošais skatiens visu laiku bija vērsts turp, no kurienes viņš bija atnācis. Mājā valdīja pilnīgs klusums, taču Džensens bija piesardzīgs: ja nu piepeši (kas zina!) gaitenī parādās cilvēks, piemēram, kalpotājs, kas iet tādā pašā kaķa gaitā kā viņš? Viņu nedrīkst notvert, viņš nekādā ziņā nedrīkst ļaut sevi atkal saņemt ciet. Kad viņi izbēga, tas dul- nais Hammels nogalināja sargu, un, kaut arī viņš, Džensens, netika šāvis, tik un tā viņu uzskatīs par līdzdalībnieku. Starp citu, tam nebija lielas nozīmes. Viņam jau tā bija piespriests augstākais soda mērs par slepkavību, un izpildīt cilvēkam nāvessodu var tikai vienreiz. Bet viņš neatgriezīsies nāvinieku kamerā — nekad! Galva viņam strada, un puiši, kam galva strādā, pie karātavām nenonāk.
Nežēlīga, salta apņēmība spīdēja Džensena acīs, kuras draudīgi urbās tumsā, kamēr viņš klausījās, kas notiek istabā.
Patlaban runāja resns vīrietis vidējos gados. Viņš pūlējās kaut ko iestāstīt distrofiķim līdzīgam tipam ar sirmiem matiem, kurš neparko negribēja saprast visvienkāršākās lietas. Strīda objekts bija mašīna.