Darbs bākā nozīmēja desmit gadu pilnīgas vientulības, ļoti augstu algu un lepnu apziņu, ka dari sabiedrībai svarīgu darbu. Tas viss ir ļoti vilinoši, kad cilvēks ir jauns, viegli iejūsmināms un viņam zem kājām Zemes drošais, cietais pamats. Īstenība izrādās nežēlīga, nesaudzīga un daudziem nepanesama. Cilvēks nespēj būt viens.
— Jūs esat no Hebridu salām? Lieliski! Mums vajadzīgs bākas uzraugs stacijā Bunda-1, un jūs esat tieši tas cilvēks, kas mums noderīgs. Jums tur būs daudz vieglāk nekā citiem. Iedomājieties, ka jūs atrodaties pilnīgi viens uz Benbekulas salas: apmēram tas pats jūs sagaida Bundā. Pilsētniekus turp sūtīt nav jēgas: ar visu savu tehnisko sagatavotību viņi tur agri vai vēlu sajūk prātā tikai no tā vien, ka neredz ielu laternas. Hebridu salu iedzīvotājs ir kā radīts Bundai. Cilvēks taču neskumst pēc tā, kā viņam nekad nav bijis, bet uz Bundas-1 jūs ieraudzīsiet to, kas visu mūžu bijis ap jums — klinšainas salas, jūras plašumus. Gluži tāpat kā jūsu dzimtenē!
Gluži kā dzimtenē!
Dzimtenē…
Šeit — krasts, pret kuru nekad neskalojas viļņi, oļi, raibi gliemežvāciņi, sīki, krabjiem līdzīgi radījumi.