—   Nauda, nauda, nauda! — iesaucās Veins, un viņa sejā parādījās pretīguma izteiksme. — Vai tiešām zinātnes progress tiek vērtēts tikai no tā viedokļa, kādus ienākumus tas var dot?

—  Jā gan!

—   Bet mana mašīna palīdzēs cilvēkam atbrī­vot savu dvēseli — savu «es»! Kādas neparastas iespējas tad pavērsies!

—   Kam gan ir vajadzīgs atbrīvot savu «es»? Kas gribēs par to maksāt un cik? Velns lai pa­rauj, mūsu dienās, kad katrs muļķis var nopirkt lidmašīnas biļeti, kam gan ievajadzēsies automā­tiska dvēseļu transportiera? Kad man gribas ap­ciemot Meiziju Francijas dienvidos, es dodos turp pats — ar visu miesu un asinīm. Kāda man jēga sūtīt turp savu astrālo ķermeni? Diez vai viņai būtu kāda patika apskaut dvēseli.

—   Jūs aizmirstat, ka apstarošanas procesā no­tiek tik milzīgs dzīvības enerģijas pieaugums, — dedzīgi iebilda Veins, — ka cilvēka dvēsele spēj atstāt savu ķermenisko apvalku un iemājot citā ķermenī — pēc savas izvēles —, uz visiem lai­kiem izspiežot tā iepriekšējo īpašnieku, protams, tādā gadījumā, ja šis objekts nav ticis pakļauts attiecīgai apstrādei, kas tam būtu devusi tādu pašu vai pat vēl lielāku spēku.

—   Likumu kodeksā, cik atceros, tā saucas par līķu nolaupīšanu, — Blenkinsops precizēja, pa­smaidījis vienu no saviem neķītrajiem smaidiem. — Savā laikā jūs izgudrojāt dažas visai jaukas lietiņas, mans mīļais, bet šoreiz jūs acīmredzot esat pārcenties. Es nedabūšu ne divarpus procenta par mehānisku līķu laupītāju, tādēļ mani šis daikts neinteresē.