— Jums ir kaut kāda iracionāla pieeja, — Veins protestēja. — Es taču runāju tikai par legālu ķermeņu apmaiņu.
— Legālu? — Blenkinsops, varen uzjautrināts, bezmaz aizrijās ar cigāra dūmiem. — Kādi ķermeņi tad var būt pakļauti legālai konfiskācijai? Un kam tas būtu izdevīgi? — Viņš iebakstīja ar resno pirkstu Veinam krūtīs. — Kas maksās par dvēseles pārvietošanu, un kās saņems šo naudu? Un kāda man tur būs daļa?
Raudzīdamies uz Blenkinsopu ar neslēptu nicinājumu, Veins atturīgi paskaidroja:
— Pagājušajā ceturtdienā nomira Kolisters. Viņš bija pasaulē ievērojamākais speciālists vēža slimībās. Tai pašā dienā tika sodīts ar nāvi Bets Melonijs — noziedznieks. Kolistera smadzenes palika aktīvas līdz pēdējam brīdim, bet viņa ķermenis bija nolietojies ilgajos gados, ko viņš kalpoja cilvēcei. Melonija dvēsele, viņa «es» bija nedziedināmi izvirtis, antisociāls, ieslēgts rupjā, bet spēcīgā un veselā ķermenī.
— Saprotu, — Blenkinsops piekrita. Viņš pastiepa roku pēc savas cepures. — Ja jums būtu teikšana, jūs iebāztu Kolisteru Melonija ķermenī. Nesākšu apspriest šā eksperimenta zinātnisko pusi, jo ticu, ka jums tas izdotos.