Bet es labi orien­tējos likumos. Mana dzīve ir aizritējusi nevis labo­ratorijā starp aparātiem un mašīnām, bet mūsu grēcīgajā un nežēlīgajā pasaulē. Uzklausiet nožē­lojama reālista padomu: jūs neatradīsiet likuma, kas dotu jums tiesības uz šādiem fokusiem, pat ja jūs aģitētu par to humānismu līdz pašai pas­tardienai.

—   Bet…

—   Laiks jums beidzot kļūt pieaugušam, — Blenkinsops nepacietīgi pārtrauca Veinu. — Jums ar jūsu ideālismu ir vieta tikai bērnistabā. Es nevaru laist tirgū gaisa pili, man par to nedos ne paciņu cigarešu.

Tuklā roka sniedzās pēc durvju roktura, un cil­vēks, kas stāvēja otrpus durvīm, atsprāga tumsā.

—   Ieteicu jums labāk palauzīt galvu gar savu stereoskopisko televizoru. Ar to varētu labi nopel­nīt. Publika to grib, un kāpēc lai mēs atteiktos izpildīt masu vēlēšanos? Bet attiecībā uz šo jūsu murgu mašīnu es saku: ja jūs man vēlreiz pie­dāvāsiet kaut ko tādu, es nomiršu aiz smiekliem.

Un smiedamies viņš izgāja no istabas.

Un bija pagalam.

Džensens sacīja Veinam:

—  Spēciņš tev kā cālim, bet uzreiz redzams, ka esi vecis ar galvu un smadzeņu pods tev strādā.

Viņš uzmanīgi aplūkoja zinātnieku un ievēroja, ka vecā vīra nogurušajās acīs kvēlo iekšēja uguns un apsēstība. Sis sirmais kraķis ir ciets rieksts, Džensens nosprieda. Viņā jūtams gara stiprums, ko nevar necienīt. Vecais, protams, sapratīs, ka pretoties būtu bezjēdzīgi, un nemēģinās lietot spēku. Bet viņš domās, domās, domās… Jātur acis vaļā, citādi, ko var zināt, ņems un pārtrum­pos tevi.