— Jūsu un manis labā, — Džensens brīdināja Veinu, — jums derētu kaut ko zināt: pirmkārt, es vakar aizlaidos no nāvinieku kameras. Un nedomāju tur atgriezties. — Viņš iebelza Veinam pa plecu. — Nekad!
— Es jau tā domāju, ka jūs esat noziedznieks, — Veins sacīja. Viņa skatiens atrāvās no virvēm, ar kurām viņš bija sasiets, pārslīdēja aparāta spožajai virsmai un pievērsās cilvēkam ar cietsirdīgajiem sejas vaibstiem, kurš stāvēja viņa
priekšā. — Jūsu fotogrāfija bija ievietota rīta avīzes kopā ar jūsu līdzdalībnieku attēliem.
Jā, tie bijām mēs -— es, Hammels, Zils un Krasts. Mēs devāmies dažādos virzienos. Un es pec viņiem neilgošos, pat ja nekad vairs viņus neredzēšu. :
— Avīzēs bija rakstīts, ka jūs sauc Henrijs Meinels Džensens, ka jūs esat bīstams noziedznieks, kas nogalinājis divus cilvēkus.
— Tagad jau trīs — es piežmiedzu arī to resnuli
— Ak Blenkinsopu — jūs viņu nogalinājāt?
— Jā, aizbāzu viņam rīkli uz visiem laikiem. Tas nemaz nebija grūti.
Veins klusēdams kaut ko pārdomāja. Beidzot viņš sacīja:
— Jūs par to tiksiet sodīts.
— Ha! — Džensens iesaucās, noliekdamies uz priekšu. — Paklausieties, doktor vai profesor, kas nu jūs esat, es dzirdēju visu par jūsu ģeniālo izgudrojumu. Resnais nebija muļķis, viņš bija gatavs noticēt, ka tas patiešām strādā tā, kā jūs stāstāt. Es jau no paša sākuma zināju, ka jūs nemelojat. Tas ir vareni! Jūs taču varat kļūt par manu krustmāti.