— Paklau, papucīt! — Džensens novilka caur zobiem, un viņa acis kļuva ledaini saltas. .— Vari tiepties, cik patīk, mani neiežēlināsi. Tajos laikos, kad biju idiots un ticēju godīgam darbam, es beidzu elektriķu kursus. Ja es agri vai vēlu neizštu- dierēšu to tavu mašīnu, tad mani patiešām vajag pakārt.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— To, ka es nozagšu kādiem mīlošiem vecākiem bērneli un pamēģināšu ar viņu: ja aparāt: darbosies — lieliski! Ja ne — vai mazums izmēģinājumu trusīšu spēlējas smiltiņās katrā pagalmā! Varbūt man vajadzēs divus, trīs, desmit bērneļus, bet agri vai vēlu es savu panākšu. Tā ka izvēlies — tava dzīvība vai viņu dzīvības?
— Jūs neuzdrošināsieties eksperimentēt ar bērniem.
— Neuzdrošināšos? Papucīt mīļo, es visu uzdrošināšos. Man taču nav, ko zaudēt, Viņi nevar mani pakārt desmit reižu, kā tiem droši vien gribētos
Viņiem neizdosies to izdarīt ne reizi — par to jau nu es parūpēšos. Bet bēguļot un slēpties līdz mūža galam es netaisos. Man atradīsies interesantāka nodarbošanās par slapstīšanos no policijas. Vari ticēt — es būšu gatavs uz visu, lai tiktu vaļā no okšķeriem.
Ar skatienu ieurbies Džensenā, Veins pārdomāja dzirdēto. Viņš vēl ne reizi nebija izmēģinājis savu aparātu pie cilvēka, bet zināja, ka tas darbosies tā, kā viņš paredzējis.