Veins joprojām ncizdvesa ne skaņas. Sēdēdams uz krēsla ar sasietām un pie ceļgaliem pievilktām rokām un virves saistītām kājām, viņš neatlaidīgi vēroja Džensenu. Vecā vīra sirmie mati sudrabaini mirdzēja aukstajā spuldžu gaismā.
Pa tam Džensens pievirzījās tuvāk krēslam, pie kura atzveltnes bija piestiprināts spoži pulētais aparāts.
— Tas man atgādina krēslu, uz kura sēdina nāviniekus. Jenkiji to sauc par aizmiršanās krēslu. Smieklīgi, vai ne? Kas attiecas uz mani, tad es, lai nebūtu uz tā jāsēžas pašam, nosēdināšu tajā šīs pasaules varenos.
Šis joks Džensenam likās tik asprātīgs, ka viņš ar baudu to atkārtoja vēl un vēl. Pēc tam pagriezās pret Veinu.
— Kur tu glabā savas piezīmes?
— Augšējā atvilktnē, — Veins ar galvas mājienu norādīja uz augstu metāla rakstāmgaldu.
Džensens piegāja pie tā un izvilka tur glabātos papīrus. Viņš rūpīgi izskatīja visus uzmetumus un paskaidrojumus: pēc viņa īsajām piezīmēm Veins saprata, ka nav pietiekami novērtējis noziedznieka tehnisko sagatavotību un apbrīnojamo spēju acumirklī uztvert zinātniskas teorijas būtību. Beidzot Džensens iebāza papīrus kabatā.
— Nu, tad ejam!
Klusā vietiņa bija iespaidīgu apmēru ēka, pamatīgi būvēta, bet ilgajos pamestības gados stipri nolaista. Tā atradās ļoti izdevīgā vietā — divu ceļu krustojumā, kādreiz biezi apdzīvota, bet tagad gauži panīkuša ciematiņa pašā centrā.