Ļaudis steidzīgi gāja garām drūmajai, mauzolejam līdzī­gajai celtnei, neuzmezdami tai ne skatiena, un tikai retumis pēc saules rieta kāds novēlojies ceļi­nieks klaudzināja pie tās durvīm.

Saimniece šajā nolaistajā savrupmājā bija nevī­žīga sieviete ar milzīgām krūtīm un tādām acīm kā cūkai, kam iemācīti aritmētikas likumi. Veins atcerējās — kad viņi pirms divām dienām te iera­dās pirmoreiz, tusnīgā sieviete nemaz nebija izbrī­nījusies un ar drūmu padevību izpildīja Džensena rīkojumus. Acīmredzot šī nomaļā vietiņa bija labi zināma «veiksmes bruņiniekiem» un viņu vidū īpaši populāra tāpēc, ka par to nekā nezināja po­licija. Saimniece prata turēt mēli aiz zobiem un labi nopelnīja, kaut arī nemīlēja savu nodarboša­nos un baidījās ar to saistītā riska.

Stāvēdams iesānis pie atvērtā loga ar Veina pie­zīmēm rokās un uzmanīgi vērodams ceļu, Džen­sens paziņoja:

—   Šķiet, es esmu apjēdzis, kas par lietu. Man nav jāstājas kontaktā ar citiem radījumiem, tas ir, ar dzīvniekiem un pārējiem mūdžiem. Un kurš muļķis gan gribēs kļūt par kustoni? — Viņš vēl­reiz pārlaida acis piezīmēm, tad atkal pievērsa skatienu ceļam: tur kaut kas bija viņu ieintere­sējis.

—   Ja es gribu izdarīt apmaiņu, — Džensens turpināja, — tad man nevajag vilcināties, jo ener­ģija sāk izkliedēties tūlīt pat, tiklīdz esmu atstājis ķermeni.