—   Jā, — Veins bija spiests apstiprināt.

—   Un es nevaru tā vienkārši pārlēkt no vienām miesām citās, tam vajag katrreiz no jauna uzlā­dēties. Nu, labi, nesteigsimies un izmeklēsim īsti patīkamu modeli. Ja jau reiz izvēlēties jaunu ķer­meni, tad augstākā labuma, nevis pirmo, kas ga­dās pa rokai.

—   Es lūdzu jūs, Džensen, apdomājiet labi! Tā ir bīstama rotaļa! Vai nebūtu labāk atteikties no tās, kamēr nav par vēlu?!

—   Jel aizveries, dieva dēļ! Es neatteikšos no tās kaut vai tāpēc, ka netaisos atteikties pats no sevis. Viņiem vajadzīgs mans ķermenis? Laipni lūdzam, ņemiet, ja jau viņš man pašam vairs nav vaja­dzīgs.

Džensens atkal pievērsās piezīmēm.

—   Tātad no manis tiek prasīts viens — sakon­centrēt visu skatiena spēku uz to skaistuli, kuram uzsmaidīs laime dot man mājvietu. Tiklīdz es izlienu no sava karkasa, tūlīt pat ielecu jaunā, bet tā īpašnieku izmetu laukā. — Piepeši Džensenam kaut kas iešāvās prātā, un viņš pagriezās pret Veinu: — Bet kāpēc viņš nevarētu izmantot manu karkasu?

— Tas nav iespējams. Pārvietoties var tikai uz dzīvu ķermeni, miris šim nolūkam neder.

Veins nesāka skaidrot, kāpēc tā ir, un Džensens arī neizrādīja nekādu interesi. Noziedznieka uzma­nība bija koncentrēta uz ceļu. Pielicis pie acīm binokli, viņš vērīgi pētīja kādu punktu tālumā. Viņa poza liecināja par tikko apvaldāmu uztrau­kumu. Pēkšņi viņš nosvieda binokli un metās klāt krēslam, pie kura viņi pirms brīža bija piestipri­nājuši Veina projektoru.