— Tā ir tieši tā būda, kas man vajadzīga! — Džensens iezvēlās krēslā, atiezis smīnā visus zobus. •— Ieslēdz strāvu un nedomā taisīt dumjus jokus!
Ar pūlēm apspiezdams pretīgumu, Veins iebāza kontakta dakšu rozetē un pagrieza slēdzi. Viņam nebija izvēles: Džensens paliks pie pilnas apziņas un saglabās darbības spēju līdz tam momentam, kad viņa dvēsele pametīs ķermeni, bet pēc tam kaut ko uzsākt būs par vēlu. Veinam nekas cits neatlika kā pakļauties apstākļiem un lūgties likteni, lai aparāts nedarbotos.
Nobālis, bikli cerēdams uz neveiksmi, viņš vēroja savu projektoru: nekādu redzamu staru, nekāda izstarojuma, kas liecinātu, ka aparāts darbojas, — vienīgi indikatora šautras neatlaidīgi kāpa uz augšu. Veins zināja, ka šajā brīdī milzīgs dzīvības spēks ieplūst saspringtajā zvēra ķermenī, kurš bija iezvēlies krēslā.
Džensens sēdēja nekustīgi, cieši vērdamies uz kaut ko aiz loga. Viņa skatiens ieguva gandrīz hipnotisku spēku, roku pirksti sāka konvulsīvi raustīties. Piepeši viņa seja sastinga gluži kā maska, acīs nodzisa gaisma, rokas bezspēcīgi nokarājās.