Veins drūmi aplūkoja neelpojošo ķermeni, viņa sirdī cerība cīnījās ar šausmām. Viņš nespēja ticēt notikušajam. Kāds cilvēks nogriezās pa celiņu, kas veda uz māju, uzkāpa pa pakāpieniem un piedauzīja pie durvīm. Saimniece, kājas šļūkādama, iznāca gaitenī, atvēra durvis un naidīgi noprasīja: «Ko vajag?» Varēja sadzirdēt balsu murdoņu, pēc tam soļus — kāds nāca uz šo istabu. Veins ar trīcošu roku izbrauca caur kuplajiem, baltajiem matiem — viņa izmisīgā lūgšana nebija uzklausīta: aparāts darbojās. Viņš to izslēdza un pagriezās pret nepazīstamo.
Šis cilvēks bija dažus gadus jaunāks par Džensenu, platāks plecos, ar stūrgalvīgu zodu, ātrām un vieglām kustībām. Viņam mugurā bija labi pašūts uzvalks, galvā eleganta platmale, kājās pēc pasūtījuma taisīti zābaki, kas blāvi spīdēja. Viņš izskatījās pēc savu mcrķi sasnieguša cilvēka, labsirdīga, bet tāda, kas vajadzības gadījumā prot sevi aizstāvēt.
— 'Kā es jums patīku, papucīt? <— svešais jautāja. Viņš stalti izslējās un sāka lēnām griezties apkārt kā manekene, kas demonstrē vakara tualeti.
— Jus… jūs… jus — Džensen?
— Tieši tā, tas esmu es — Džensens, pareizāk sakot, sers Henrijs.
Svētlaimīgi smaidīdams, viņš piegāja pie krēsla, kurā bija sagumis cilvēka stāvs. Bet tūlīt svētlaimīgo smaidu nomainīja šausmu un pretīguma grimase.