— U-u-hl Kādas šausmas — redzēt sevi mirušu! Gandrīz aukstiem sviedriem nosvīdu.
— Jūs vairs nekad nevarēsiet atgūt iepriekšējo izskatu.
— Nav ne mazākās vēlēšanās. Kad cilvēks paskatās uz sevi no malas, tad saprot, kā viņam trūkst. Skaidri redzams, ka man bija vajadzīgas kādas izmaiņas. Un, redz, es ņēmu un pārmainījos. Vai patīk?
— Kā noritēja pārvietošanās? — Veins jautāja, ar pūlēm izspiezdams vārdus.
— Kaut ko briesmīgāku grūti iedomāties. Bija tā, it kā es darītu ko tādu, kas nevienam, pat man, nav pa spēkam. Es it kā augu, kļuvu arvien lielāks un lielāks, stiprāks un stiprāks. Piepeši kaut kas nožvarkstēja, un es jau atrados viņa ķermenī. Pa īstam viņā iekšā. Es jutu, ka stāvu uz viņa kājām, skatos ar viņa acīm, dzirdu ar viņa ausīm un pūlos sagrābt viņa smadzenes. Viņš cīnījās kā traks, bet galu galā es viņu padzinu. — Paša stāstījums Džensenu it kā atžirbināja. Viņš pat saviebās. — Viņš izlidoja no sava karkasa ar baigu bļāvienu — brēca kā runcis martā.
— Jūs nogalinājāt cilvēka dvēseli. Un agri vai vēlu jūs par to atbildēsiet, kaut vai visaugstā tiesas priekšā. — Veins paraudzījās uz švītu, kurš — lai cik grūti nācās tam ticēt — bija tas pats Džensens. — Un es esmu līdzvainīgs, esmu šā nozieguma līdzdalībnieks.