—   Nejauciet man galvu ar saviem sprediķiem! Es jau sen esmu pieaudzis. Man no sprediķošanas metās nelabi jau tad, kad vēl staigāju īsās bikše- lēs. —• Džensens tramīgi pašķielēja uz ķermeni, kurš vēl tik nesen bija piederējis viņam. — Vai jūs esat pārliecināts, ka es nekad tajā neatgriezī- šos?

—   Protams. Tas ir miris. Līķi nevar atdzīvināt. Apvalka maiņa iespējama vienīgi tad, ja jūs pār­vietojaties uz ķermeni, kuru tā iepriekšējais īpaš­nieks vēl nav atstājis. Te ir zināma līdzība ar va­dītāju apmainīšanos automašīnā, kas traucas lielā ātrumā, — bīstams pasākums, bet realizējams ar noteikumu, ka stūre visu laiku atrodas kāda rokās. Vai nu viens, vai otrs — pauzes nedrīkst būt.

—   Jā, tā tas arī bija. Kamēr es viņu vēl nebiju galīgi padzinis, viņš grīļojās kā piedzēries. Auto­mobilis drusciņ pastreipuļoja — te pa labi, te pa kreisi, ko? — Piepeši Džensens par kaut ko aiz­domājās. — Bet kur viņš pats palika?

—   Ne jūs viens — visa pasaule gribētu to zināt. Atbilde uz šo jautājumu atklātu dzīvības noslēpumu.

— Nu, labi, es domāju, ka vienam cilvēkam nav pa spēkam zināt absolūti visu — pat tādam zinātniekam kā jūs.

Džensens izvilka no bikšu aizmugures kabatas plakanu zelta pulksteni un ar patiku to aplūkoja.

—   Vērtīga lietiņa. Droši vien maksā ne mazāk kā pussimtu. Un naudas maks viņam <— man — solīds: piestūķēts ar banknotēm! Veikli es to no­strādāju, vai ne?