Veins klusēja.

—    Bet tagad pie lietas, >— Džensens atģidās. — Savu ķermeni es paslēpšu tā, lai tas pats kristu okšķeriem acīs. Oh, kas tiem būs par lustēm! No­priecāsies, ka atraduši resnuļa slepkavu. Iedomā­jieties tikai, es sākšu jaunu dzīvi ar to, ka izda­rīšu pakalpojumu policijai! — Viņa uzmanība pār­slēdzās uz Veinu. — Tā mantiņa paliks pie manis un piezīmes arī. Jūs es palaidīšu vaļā, tiklīdz būšu nokļuvis tur, kur gribu nokļūt.

—Jūs esat nolēmis mani atbrīvot?

—   Kāpēc gan ne? Es taču esmu labojies, kļuvis pavisam cits cilvēks, vai tā nav? Jūs varat pļek- stēt, cik patīk, kas jums ticēs? — Viņš apmierināti nosmējās. — Starp citu, ja arī noticēs, kas par to? Ko viņi var man izdarīt? Jūs varat sīki aprak­stīt manu ārieni, nofotografēt, nodot viņiem ma­nus pirkstu nospiedumus — tik un tā mani neda­būs rokā. Neviens nezinās, par ko es būšu kļuvis rīt vai pēc nedēļas.

—   Bet jūs taču apsolījāt projektoru iznīcināt!

—   Kas, es? Nokaut vistu, kas dēj zelta olas? Tādu muļķi vari pameklēt!

Aizpogājis žaketi, viņš gāzelēdamies pagājās pa istabu, pūloties neskatīties uz ļengano ķermeni krēslā.

—   Es taču tagad varu iet, kur ienāk prātā, darīt, ko gribas: lai savāc kaut visus pasaules lie­ciniekus, man nošķaudīties — kurš var mani sazī­mēt? Un, kamēr šie okšķeri iekustēsies, es jau būšu cits. — Džensens jautri uzsita sev pa gūžām, it kā viņam prātā būtu iešāvusies spīdoša ideja.