—   Banka aptīrīta, — pavēstīja lempīgs pui­sis. — Tu drusku nokavēji. Laupītājs bijis viens. Paguvis aizmukt. Cik viņš paņēmis, vēl nav zināms, bet droši vien apaļu summiņu.

—   Ahā!.— Džensens raudzījās puisī ar izteik­smi, kurā, viņš cerēja, bija laucinieciskas viltības un vientiesības sajaukums. Viņš pakasīja pakausi, pastūma naģeni uz pieres un pieliecās puisim pie auss.

—   Divus kvartālus no šejienes pie baznīcas stāv zaļš furgons.

—   Nu, un tad?

—   Tas visu rītu stāvēja pie bankas — es re­dzēju. Pie stūres sēdēja viens tips, zini, no tiem, kuri nav ar pliku roku ņemami. Varbūt viņš kaut ko ievērojis, kas var noderēt policijai. Nebūtu slikti to tipu sameklēt un iztaujāt — iespējams, ka viņš vēl neko nav dzirdējis par uzbrukumu.

—  Tas būtu kolosāli! — iesaucās puisis, kura sirdī modās vēlēšanās patēlot privātdetektīvu. Viņš paraudzījās uz apkārt stāvošajiem dīkdie­ņiem. Tie atzinīgi māja ar galvām.

—  Vai nāksi līdz? — puisis jautāja Džensenam.

—   Nē, es steidzos uz autobusu. Tu jau viņu tāpat atradīsi — zaļš furgons, stāv aiz baznīcas.

Džensens laiskā solī devās projām. Pēc simt jardiem viņš atskatījās — uz stūra vairs neviena nebija, visi bija aizgājuši meklēt furgonu. Iztēlo­ties, kā notikumi risināsies tālāk, nebija grūti. Viņi atradīs furgonu un pavēstīs par to policijai.