Tā ievāks ziņas, noskaidros viņa saimnieces adresi un prasīs šai, kur īrnieks. Saimniece uzvedīs poli­cistus augšā, vienistabas dzīvoklī. Un tur viņi at- radīs laupītāja līķi. Bankas direktors un kasieris bez pūlēm to pazīs. Policija pārmeklēs dzīvokli, apgriezīs ar kājām gaisā visu māju, tirdīs un tramdīs saimnieci, bet naudu tik un tā neatradīs.

Vīpsnādams viņš atgriezās pie otras automašī­nas un sēdās pie stūres. Uz pakaļējā sēdekļa bija ērti novietots rūpīgi iesaiņotais projektors. Ne­vienam ne prātā nenāks, ka laupīšanai varētu būt kāds sakars ar šo mašīnu, tādēļ viņam nav ko uz­traukties.

Jā, tā bija ideāla aplaupīšana. Mīkla, ko nav iespējams atšifrēt. Un nekas netraucēs atkārtot to atkal un atkal, un atkal. Likums un kārtība var dzīties viņam pakaļ līdz pastarai dienai — vien­alga, tiem neizdosies mīklu atminēt.

Nelāgi tikai, ka viņš nezina, kā ķermenī šoreiz ir iemājojis. Jo, lai kāds būtu viņa jaunais miesī­gais apvalks, viņš joprojām palika Džensens ar savu paša apziņu un atmiņu. Izdzītā personība atstāja jaunajam īpašniekam savas smadzenes, bet ne to saturu. Atmiņa acīmredzot ir nevis materiāls ieraksts pelēkajā vielā, bet gan savdabīgs garīgs atvasinājums. Zinātniekiem šis fakts liktos visai interesants.

Viņš pārbaudīja savu kabatu saturu, meklēdams kādu dokumentu, kas dotu iespēju noteikt, par ko viņš šoreiz kļuvis. Starp citu, viņš zināja, ka tā vai citādi dabūs ziņas par sevi un ne vēlāk kā tajā brīdī, kad iedarbinās motoru, lai dotos uz jaunu medību vietu.