— Ei, Sem, kur tu dabūji šito limuzīnu?

Balss, kas atskanēja turpat līdzās, lika viņam nodrebēt un pacelt galvu. No blakus mājas loga uz viņu raudzījās flegmātisks zirga ģīmis. Tā īpašnieka žokļi ritmiski kustējās, gremodami koš­ļājamo gumiju. Ģīmis ar trulu ziņkāri gaidīja atbildi.

Tātad viņš bija kaut kāds Sems. Džensens aši apsvēra, kā rīkoties. Ja viņš tagad atsauksies, tad

agri vai vēlu noteikti saplsies. Visdrošākā izeja no situācijas — noliegt visu.

Viņa jaunā seja bija pastīva, taču Džensens da­rīja visu iespējamo, lai savilktu to gadījumam pie­dienīgā grimasē, iekams pagriezās pret savu sa­runas biedru.

—   Limuzīns ir mans, bet es neesmu Sems.

—   Ko-o-o? — zirga žoklis nokārās, atsegdams sārtas smaganas. — Tu neesi Sems?

—   Tieši to es gribēju teikt. Tu esi kļūdījies, draudziņ. Es labprāt iepazītos ar šo Semu. Acīm­redzot mēs ar viņu esam līdzinieki — tu, šķiet, esi jau desmitais, kas mani notur par viņu.

—   Nu, lai mani kaut gabalos sarauj, jūs esat precīza viņa kopija.

—   Es neesmu neviena kopija, bet kas attiecas uz precizitāti…

Nepabeidzis teikumu, Džensens ieslēdza motoru un aizbrauca, atstādams zirga ģīmi galīgā apstul­bumā.