Šajā pārvietošanās rotaļā nelāgi bija tas, ka varēja uzrauties uz populārām personām, un tad draudēja nepatikšanas. Turpmāk savi upuri jāizraugās tikpat piesardzīgi kā darbošanās lauks, Džensens nosprieda. Viņam vajadzīgi svešinieki. Cilvēki, kas šeit ieradušies nesen. Nevienam nepazīstami atbraucēji. Ārzemnieki. Uz priekšu jābūt uzmanīgākam.
Avīžu lasīšana Džensenam vienmēr sagādāja gandarījumu. Viņam patika noslēpumainības pieskaņa, ar kādu reportieri izpušķoja skandalozo noziegumu aprakstus. Lūk, tagad pat >— kā tika attēlota viņa pēc skaita sestā dēka! Ja ticētu avīžniekiem, tipam, kas aplaupījis banku, bijusi reputācija gandrīz kā svētajam un eņģeliski tīra pagātne. Un nu viņš atrasts beigts, bet nolaupītā nauda pazudusi bez pēdām.
Palika noslēpums, kā cilvēks ar nevainojamu reputāciju varējis izdarīt tādu nekaunīgu noziegumu, kāpēc viņš miris un kur izkūpējis laupījums. «Ha!» Džensens novīpsnāja, ar acīm pār- skriedams iespieduma slejas. Nevarēja noliegt, daži no šiem skribentiem tomēr bija diezgan apķērīgi. Kāda rakstiņa autors, kas slēpās aiz iniciāļiem A. K. D., saistīja šo noziegumu ar iepriekšējo. Viņš salīdzināja faktus un konstatēja dažas kopīgas iezīmes: bankas aplaupīšanā lietoti vieni un tie paši paņēmieni, laupītājs ir cilvēks ar nevainojamu uzvešanos, drīz vien viņu atrod beigtu, bet nolaupītās summas bez pēdām pazūd.