Bet kā atrast šo «stīdziņu uz sirdi»?
— Cherchez la femme [2] — ieteica viens no
viņiem, pāri acenēm uzvaroši raudzīdamies uz saviem kolēģiem.
Sāka apspriest šo variantu un noraidīja: zinātniekiem iztēlē rādījās visšausmīgākās šāda soļa sekas — no slepkavības līdz bērnu piedzimšanai. Turklāt nestrādājošās vienības vajadzībām būtu jādubulto produktu krājumi, kas jānogādā tādā milzīgā attālumā.
Izslēgts!
Varbūt suns? Uz daudzām planētām, kur suns pats var atrast sev barību, tas noderētu tīri labi. Bet ko iesākt ar Bundu un tai līdzīgām planētām? Kosmisko kuģu krava tiek aprēķināta līdz gramam, un vēl nebija pienācis laiks vadāt pa Visuma tālēm barību suņiem.
Pirmā «stīdziņa uz sirdi» bija nožēlojams mehānisks aizstājējs, kaut arī tam neapstrīdami piemita viena laba īpašība: tas kliedēja klusumu, kas līdzīgi lāstam gūlās pār Bundu. Kuģis, kas reizi gadā atveda produktus, nosvieda viņam magnetofonu un piecdesmit spoles ar lentēm. Divus mēnešus viņš klausījās skaņas — ne tikai mūziku un cilvēku valodu, bet arī dzimtās Zemes balsis: piepilsētas šosejas rūkoņu sestdienas vakarā, vilcienu dārdoņu, baznīcas zvanu spēles, skolas pagalma jautro troksni starpbrīdī — vārgu atbalsi no dzīves, kas ritēja kaut kur neaptverami tālu. Pirmo reizi ieslēdzis magnetofonu, viņš bija laimīgs. Desmitā reize uzvēdīja skumju garlaicību, divdesmitā viņu noveda izmisumā. Trīsdesmitās reizes nebija.