Aparāta šautra palēcās, notrīcelējās un norima.
— Bunda-1! Bip-bip-bop!…
Magnetofons kaktā pārklājās ar putekļiem. Kaut kur tur, aiz zvaigžņu miglājiem, dzīvo viņa brāļi, tikpat vientuļi kā viņš. Tie nedzird viņu, un viņš nedzird tos. Viņi ir neaizsniedzami, viņu pasaules kustas, riņķodamas pa savām orbītām, mērodamas tam nosprausto ceļu. Bet viņš sēž, lūkodamies uz šautru, pretdabiskā klusuma apdullināts.
Pirms astoņiem mēnešiem, ja mērītu pēc Zemes laika, raķete atveda viņam pierādījumu tam, ka mācītie vīri uz Zemes joprojām pūlas novilkt stī- d/.iņu uz viņa sirdi. Kravā, ko kuģis nometa uz Bundas, viņš atrada nelielu kastīti un grāmatiņu. Atbrīvojis kastīti no mazā izpletnīša, viņš atvēra vāku un ieraudzīja briesmoni ar izvalbītām acīm. Tas pagrieza trīsstūraino galveli un ieurbās viņā 'ar saltu, nekustīgu skatienu. Pēc tam sāka kusti- nāt garos, neveiklos locekļus — gribēja līst laukā. Viņš steigšus aizcirta vāku un paņēma instrukciju.
Tur bija teikts, ka viņa jauno draugu sauc par Džeisonu, tas ir pieradināts dievlūdzējs, reti miermīlīgs radījums, kas pats atradīs sev barību: kad uz Zemes, lai pārbaudītu, viņam iedeva dažus kukaiņus no Bundas faunas, viņš tos ar patiku apēda. Nobeigumā instrukcijas autori priecīgi pavēstīja, ka daudzās Zemes valstīs bērni ļoti mīl šos kukaiņus un rotaļājas ar tiem.